Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

fb2 fails
No šīs grāmatas var uzzināt, kāda ir patiesā psihiatrija – jo mūsdienās jau arī psihiatrija Latvijā ir pilnīgi degradēta: visādas freidiskas un citas amerikāņu pseidozinātnes ir pārplūdinājušas arī mūsu valsti.

Profesors Imants Eglītis bija Latvijas psihiatrijas visspožākais spīdeklis 1970. un 1980.-tajos gados, kad ar psihiskām problēmām sadūros es un kad nedaudz iepazinos arī ar pašu Imantu Eglīti. Viņš palūdza, lai es iedodu viņam paraugam dažus savus rokrakstus pēc manas izvēles. Minētās iepazīšanās rezultātā Imants Eglītis uzstādīja man diagnozi «patoloģiska personības attīstība», kas ir vienīgā puslīdz pareizā diagnoze man; viss cits, ko rakstījuši citi, mazāk kompetenti psihiatri, ir muļķības. Es teicu «puslīdz pareiza diagnoze» tāpēc, ka simtprocentīgi pareiza diagnoze ir: «patoloģiska sabiedrības attīstība apkārt personībai», bet tādas diagnozes jau profesora Eglīša arsenālā nebija un tādu viņš nevarēja rakstīt savā slēdzienā, pat ja to gribētu.

Protams, man nebija nekādu mentālu traucējumu – tieši otrādi: mans intelekts bija nesalīdzināmi augstāks par lielumlielā vairuma apkārtējo cilvēku intelektu un, salīdzinot ar mani, viņi ir jāsauc vienkārši par ārprātīgiem, – taču es nespēju izturēt dzīvi starp ārprātīgajiem, un tas veda pie smagām sekām, kādēļ man arī bija vajadzīga psihiatru, tajā skaitā profesora Eglīša palīdzība: lai saņemtu dažādus nomierinošus un pretstresa līdzekļus.

Pēdējo reizi profesora Eglīša balss nonāca līdz manīm apmēram 1993.gadā. Tas bija raksts kādā Latvijas avīzē; nupat nesen bija nodibinājusies «atjaunotā brīvā Latvija», un profesors Eglītis rakstīja, ka padomju laikā Latvijas psihiatri NAV nodarbojušies ar disidentu ieslodzīšanu psihiatriskajās slimnīcās politisku motīvu dēļ, ar nozāļošanu un citādu viņu spīdzināšanu, bet gan ir godīgi ārstējuši tos, kas ir bijuši patiešām slimi. Es nešaubījos, ka profesoram ir taisnība, jo vēl pirms tam, lasīdams kliedzošus rakstus (ne tikai Latvijas, bet arī Krievijas un pat ASV) literatūrā par it kā psihiatru izdarītajiem noziegumiem pret pacientiem, es vienmēr viegli varēju uzstādīt šiem bļāvējiem diagnozes, un man nebija nekādu šaubu, ka viņi ir patiešām psihiski slimi.

Es toreiz domāju, ka ar profesora Eglīša atbildi avīzē Latvijas sabiedrībai pietiks, un tā vairs neklausīsies psihiski slimajos bļāvējos, tāpēc nepievērsu rakstam īpašu vērību. Tas bija optimistisks laiks: likās, ka Latvijai nu beidzot sākas brīvības un uzplaukuma periods. Bet es nebiju pareizi novērtējis ļaužu ārprāta spēku un toreiz vēl nesapratu, ka īstenībā «atjaunotajā brīvajā Latvijā» ārprātīgajiem jau pieder politiskā vara.

Imanta Eglīša «Psihiatriju» es gribēju publicēt Internetā galvenokārt triju iemeslu dēļ: pirmkārt, aiz cieņas pret pašu profesoru, otrkārt, lai latviešu valodā Internetā pastāvētu avots, kurā ir fiksēta «īstā psihiatrija» (pretstatā modernajiem izkropļojumiem), un, treškārt, tādēļ, ka psihiatrija vispār ir bagātīgs piemēru lauks priekš Vēras teorijas. Cilvēka psihe ir informācijas apstrādes sistēma jeb, kā es bieži mēdzu izteikties datorzinātņu terminos, reāllaika operētājsistēma. Psihiatrijas priekšmets tātad ir šīs operētājsistēmas defekti. Tāpēc visu, par ko runā profesors Eglītis, var «pārrakstīt» kompjūteru jeb informātikas terminos. Tāda «pārrakstīšana» nozīmētu: pārveidot (teorētisko) psihiatriju atbilstoši Vēras teorijai.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5