Romānā «Džeina Eira» Šarlote Brontē (1816-1855) dedzīgi aizstāv sievietes līdztiesību ģimenē un darbā, — Džeina Eira, nabaga bārene, kas izaugusi patversmē, apveltīta ar spīvu protesta garu pret sociālo netaisnību. Ari Džeinas atzīšanās mīlestībā ir drosmīga deklarācija par vienlīdzību, it īpaši tāpēc, ka to izsaka trūcīga guvernante. Pat būdama līgava, viņa atraida mīļotā cilvēka dāvanas un stūrgalvīgi joprojām pilda guvernantes pienākumus. Visvairāk viņa baidās no tā, ka laulība viņu pārvērtis par verdzeni vai rotaļlietiņu. Alkas pēc godīga, patstāvīga darba un neatkarības liek Džeinai Eirai bēgt no mistera Ročestera un labāk kļūt par klaidoni un ciest badu nekā samierināties ar bezrūpīgo, taču kaunpilno dzīvi, kādu viņš piedāvā. Stihiskais protests pret buržuāziskās sabiedrības liekulību mudina Šarloti Brontē — ticīgu mācītāja meitu sacelties pret anglikāņu baznīcas nežēlīgo morāli. Derdzīgākais un groteskākais tēls romānā ir garīdznieks Broklhersts — Lovudas patversmes aizbildnis, patiesībā aizbilstamo bāreņu nobendētājs. Otrs garīdznieks — Sent-Džons ir patmīlīgs pedants un fanātiķis, kas iedomāta «pienākuma» vārdā izskaudis sevī visas cilvēciskās jūtas.
Šarlote Brontē asi pātago cietsirdīgo un liekulīgo buržuāzisko aristokrātiju. Ar dzēlīgu ironiju autore tēlo augstāko sabiedrību, kas pulcējas pie mistera Ročestera, tās egoismu un garīgo .tukšumu. Mistera Ročestera laulības dzīves apraksts ir klajš buržuāzisko tradīciju un likumu nosodījums, jo šie likumi nevis nostiprina, bet izārda ģimeni.
|
Lasītava
