Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Džovanni Bokačo (1313 – 1375) piedzimis Parīzē, kur viņu bija atvedis tēvs, kurš atbrauca tirdzniecības darba dēļ, bet jau bērna gados Bokačo tika aizvests uz Florenci un vairs nekad neatgriezās Parīzē. Bokačo bija itāliešu novelists, dzejnieks un humānists, Florences tirgotāja un dižciltīgas parīzietes dēls. Tēva spiests 6 gadus bez panākumiem mācījās tirgotāja amatu, bet to atmetis un sācis studēt tieslietas; tomēr par visu mīļākās bija klasisko autoru studijas, kam Bokačo nodevās ar lielu aizrautību. Par nozīmīgāko Bokačo darbu tiek uzskatīts simts noveļu apkopojums “Dekamerons” (Decameron, aptuveni 1349-1353). Bokačo noveles izceļas ar savam laikam neierastu reālistiskumu. Dekameronā ietvertie notikumi risinās ap 1350. gadu ārpilsētas villā, kur no netālajā Florencē trakojošā mēra glābjas septiņas sievietes un trīs vīrieši. Lai īsinātu laiku, viņi stāsta dažādus patiesus un personiski pieredzētus atgadījumus par tēmu, ko ik vakaru izvirza izvēlēts Kompānijas Karalis vai Karaliene – par cilvēka gribasspēku, par laimīgu un nelaimīgu mīlestību, asprātības lielo varu , šķīstību un godaprātu. Tālaika izglītotajā sabiedrībā “Dekamerons” izraisīja sašutumu, cilvēkiem šķita, ka šis darbs iezīmē literatūras dievišķās sūtības galu, sagandē šo augsto mākslu ar prastumu un zemiskumu. Savukārt pats Bokačo mīlēja vidējās un zemākās šķiras cilvēku optimismu, asprātību, ar kādu viņi prot izkļūt no neveiklām situācijām, kā arī spēju dziļi sajust un līdzpārdzīvot, ko arī satīriskā stilā atklāja savā “Dekameronā”.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5