Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Viltus Nerona» darbības laiks nosakāms ļoti precizi: tā notiek mūsu ēras 80.—81. gadā. Pagātnē romiešiem bija aizgājuši pilsoņu kari (1 gads pirms m. ē.), kad vienvaldības pretendenti asiņaini cīnījās ar vecās republikas piekritējiem, kā arī cits ar citu. Pirmā imperatora Cktaviāna Augusta valdīšanu atcerējās kā «laimīgus laikus» — tas centās saglabāt republikāniskās pārvaldes ilūziju. Vēl arvien sāpes un niknumu izraisīja atmiņas par Kaligulas (37.—41. g.), Klaudija (41.—54. g.) un it īpaši Nerona (54. — 68. g.) asiņaino režīmu; tie iznīcināja pat re­publikāniskas brīvības ēnas un atklāti balstījās uz armiju. Jau Nerona dzīves laikā neapmierinātie karavadoņi, kuri komandēja provincēs dislocētās armijas, sāka cīņu par varu. Padzīts no Romas, im­perators izdara pašnāvību villā, kas piederēja viņa brīvatlaistajam ver­gam. Tagad visiem kļuva skaidrs, rakstīja vēsturnieks Dions Kasijs, ka «kareivji ieguvuši varu nonāvēt un radīt cēzarus». Divu gadu laikā pēc Nerona nāves valda trīs imperatori, kuri pasludināti gan Romā, gan provincē un zibens ātrumā gāž cits citu; līdz ar viņiem uzpeld šikāka kalibra pretendenti, to skaitā vairāki Viltus Neroni. Tikai pēc divu gadu ilgās cīņas ar Vitelliju, kurš valdīja Romā, tronī uzkāpj parup­jais, gudrais Vespaziāns, provinces nodokļu piedzinēja dēls. Ar stingru taupību, nesaudzīgiem nodokļiem, racionālu administrācijas noregulēšanu un nežēlīgu izrēķināšanos ar nepakļāvīgām tautām viņam un viņa dē­lam Titam izdodas izglābt romiešu valsti no dziļās krīzes, kur to bija iegrūdusi pēdējo Cēzara un Augusta pēcnācēju patvaldnieciskā valdība un jaunais pilsoņu karš. Tomēi pilnīgu mieru impērija nepazina: tur­pinājās militāras sadursmes uz ziemeļu un austrumu robežām, parādījās jauns Viltus Nerons. Šo epizodi tad arī izlietoja L. Feihtvangers sava romāna fabulai. Romāna beigās viņš balstās uz romiešu vēsturniekiem Tacitu (apm. m. ē. 55.—120. g.), Svetoniju (apm. 75.—160. g.), Dionu Kasiju (apm. 160. — 235. g.) un uz bizantieti Zonāru. Tomēr velti mēs viņu darbos meklētu tā podnieka Terencija dzīves detaļas, kurš sevi pasludināja par Neronu. Tacita «Vēstures» daļā, kas saglabājusies, tiek runāts par kādu cilvēku, kas sevi nosaucis par imperatoru un it kā izglābies no bojā ejas. Sim cilvēkam izdevies savākt ievērojamus spēkus Kitnas salā Egejas jūrā, bet romiešu kuģu komandieri, ar kuru kuģiem viltvārdis gribēja pārcelties uz Āziju, nodevuši viņu varas iestādēm, un viņš ticis nonāvēts. Tiesa gan, Tacits tālāk raksta, ka šis esot bijis tikai pirmais no Viltus Neroniem, un solās pastāstīt par pārējiem; bet šīs darba daļas mums nav. Dions Kasijs tikai dažos vārdos piemin par šķietamo Neronu, kas drīzumā licis notverts un nomocīts. Svetonijs, kurš sa­stādījis divpadsmit romiešu imperatoru dzīves aprakstus, piemin Nerona biogrālijas beigās kādu viltvārdi, kas atradis patvērumu pie partiešiem, kuri viņu nelabprāt izdevuši romiešiem. Un tikai Jānis Zonārs, XI — XII gadsimta bizantiešu historiogrāfs, kurš rakstīja, balstoties uz antīkiem vēstures avotiem, pastāstīja mazliet sīkāk: «Viņa (Tita) laikā parādījās Viltus Nerons, dzimis Āzijā, vārdā Terencijs Maksims, kurš pēc izskata un balss atgādinājis Neronu un bez tam pratis spēlēt cītaru. Viņš da­būjis savā pusē dažu labu Āzijā un aizgājis līdz Eifratai. Drīzumā viņš ieguvis plašu popularitāti, bet galu galā aizbēdzis pie Artabana, partiešu valdnieka. Tas, dusmodamies uz Titu, pieņēmis viņu un gatavojies atgūt viņam Romu.» Par tālāko Zonārs klusē. Šīs skopās ziņas noder Feihtvangeram par pamatmateriālu.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5