Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Darbā Vidzemes senatne (Die Vorzeit Livlands, 1797.-1799. g.) spilgtās krāsās tēlota latviešu senatne. “Vecie latvieši bija lieli augumā, viņiem bija stipra miesas būve, sārtbrūna sejas krāsa, zilas acis, gludi, brūni mati, kas nokārās zemu uz viņu pleciem, viņi audzēja bārdu, cik gara tā auga, — tā viņiem bija, kā vēl tagad pie zemākām krievu šķi­rām, vīrišķības un pieredzes pazīme, un uz tās viņi lika lielu svaru. Tikai tos, kurus gribēja sodīt, kurus gribēja redzēt par negodīgiem, tos viņi apcirpa, un tad tāds nedrīkstēja rādīties viņu sanāksmēs: tāds tika saukts par sakropļotu. Abi dzimumi ziemu ģērbās platos kažokos un vasaru šaurākās vilnainās vai linu drēbēs, kuras viņi savilka ar jostu ap vidu. Kurpes (vīzes) tie darīja no kārklu lūkiem un piestiprināja tad ar saitēm, kā grieķi savas pastalas jeb sandales. Sievas valkāja nātnas cepures galvā. Meitām bija garas matu pīnes, raibi vainagi no vilnas un zvaniņi pie jostas. Arī jaunām sievām bija jāpatur vainags, līdz tās pēc dēla dzemdēšanas iemantoja vecu sievu rotu; jaunaļas pazina tikai pēc to īsajiem matiem un ka tām nebija zvaniņu. Viņu bērni staigāja ziemu, kā vasaru gandrīz gluži kaili un bradāja basām kājām tikpat labi pa sniegu, kā lēkāja pa ziedošām pļavām. Tikai kad nāca tuvāk lielu cilvēku laiks, kad meitām bija jāslēpj miesas skaistumi un puisēni varēja piedalī­ties tēvu darbos, viņiem sāka dot kārtīgu apģērbu. Pēc tādas norūdīšanas audzināšanā nāca strādīga, darbīga dzīve. Vīrieši apkopa tīrumus, medīja mežos, meklēja lāčus viņu ziemas midzeņos un vilku mātes viņu guļu vietās, apzvejoja viņu daudzos ezerus un upes. Sievas līdz ar meitām un bērniem ganīja ganāmpulkus, kopa bites un sagatavoja ēšanai, ko viņu vīri bij ieguvuši. Vispārīga darbība dāvināja vispārīgu veselību. Sievietes viegli pildīja savus uzdevumus un bija pēc dzemdēša­nas divās vai trīs dienās atkal spējīgas griezties atpakaļ pie saviem darbiem. Bieži pat gadījās, ka viņas, ceļā būdamas, dzemdēja, ņēma savu bērnu priekšautā un tā jūdzēm tālu gāja kājām atpakaļ uz savu dzīves vietu. Vīrieši sasniedza īpaši lielu vecumu, un dažs, kurš līdz astoņdesmitam gadam bija cīnījies līdzi savas tautas kaujās, palika vēl trīsdesmit līdz četrdesmit gadus savu brāļu vadītājs sarunās un apspriedēs.”

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5