Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

«Haruna ar-Rašida māsa» autors Džirdži Zeidans (1861—1914) tiek uzskatīts par izcilāko vēsturiskā žanra meistaru. Vēl jo vai­rāk — Džirdži Zeidans ir viena no spilgtākajām personībām arābu apgaismības laikmetā vispār. Džirdži Zeidans, sīka Beirutas tirgotāja dēls, mācoties kurpnieka amatu, vēlāk strādājot par izsūtāmo kafejnīcā, daudz lasa, pa vaka­riem neatlaidīgi mācās un divdesmit gadu vecumā iestājas Beiru­tas amerikāņu universitātes medicīnas fakultātē. Pēc diviem gadiem par piedalīšanos studentu streikā viņu no universitātes izslēdz, un Dž. Zeidans aizbrauc uz Kairu, kur sāk rakstīt avīzēs un žurnālos, strādā par tulku, skolotāju un pats mācās valodas. Romāna «Haruna ar Rašida māsa» notikumi risinās Tuvo Aus­trumu lielākās feodālās impērijas — Abasidu kalifāta uzplaukuma un varenības laikmetā. Zeidans nevēlas sniegt plašu visu kalifāta sabiedrisko slāņu dzīves ainu, viņš pievēršas šaurām galma aprin­dām, kurās atspoguļotas daudzas šīs plašās un bagātās valsts pret­runas. Romāna darbību var diezgan precīzi datēt ar 803. gada janvāri. Darbojošās personas, atskaitot mazsvarīgās, patiešām tolaik dzīvo­jušas — gan kalifs Haruns ar-Rašids, kas tik bieži parādās «Tūkstoš un vienas nakts» pasakās, gan viņa māsa Abasa, gan ievērojamais vezīrs Džaafars al-Barmeki, gan troņmantnieks al-Amins ar saviem piekritējiem, gan dzejnieks Abuls Atahija, pat Abasas kalpone — uzticamā Atba. Arī pašu konfliktu — Barmekidu vezīru dinastijas krišanu — Dž. Zeidans nav izdomājis. Tūkstoš un vienas nakts» pasakās Haruns ar-Rašids parādīts kā ļoti gudrs un taisnīgs kalifs, bet viņa valdīšanas laiks (786—809) — kā Abasidu kalifāta zelta laikmets. Un visur kopā ar viņu ir viņa iemīļotais vezīrs un draugs — skaistais, labais Džaafars al-Barmeki. Barmekidu vezīru dinastijai, pie kuras piederēja Džaafars, bija irāņu izcelsme. Vispār Abasidi, VIII gadsimta pirmajā pusē gatavo­jot valsts apvērsumu, lai gāztu negodīgos Omeijadus, lielā mērā balstījās uz irāņiem, kuri centās atbrīvoties no kalifa jūga. Pat jauno galvaspilsētu Bagdādi uzcēla uz persiešu zemes, netālu no Ktesifonas — Sasanidu Irānas bijušās galvaspilsētas. Abasidu valdīšanas laikā tiek celta godā irāņu aristokrātija, kura bija palīdzējusi Abasidiem tikt uz troņa; nav nekāds brīnums, ka arī jaunās dinastijas pirmie vezīri bija pēc izcelšanās irāņi. Barmekidiem, gudrajiem un veiklajiem politiķiem, bija liels svars kalifātā; jaunais Haruns ar-Rašids Džaafara tēvu Jahju Barmekidu sauca par tēvu. Arābu viduslaiku vēsturnieki labprāt pārspīlē ari Barmekidu lomu kalifātā,. bez īsta pamata apgalvojot, ka tieši viņi ir tie, kas labvēlīgi ietekmējuši Haruna ar-Rašida politiku, un ka līdz ar viņu gāšanu beidzies taisnības laikmets un sācies despotisms un apspie­šanas periods. Mūsdienu orientālisti (to skaitā akad. V. V. Bartolds), analizējot vēstures faktus, nāk pie secinājuma, ka Barmekidi, nerau­goties uz visiem saviem nopelniem, tomēr nebija nesavtīgi un bez­grēcīgi, bez tam viņi nemaz nebija pilntiesīgi kalifāta saimnieki, kas noteiktu kalifāta politiku; arī tradicionālais Haruna ar-Rašida slavenā vezīra tēls ir idealizēts. Sī idealizācija palikusi ari Zeidana romānā. Fakti liecina, ka arī Barmekidu krišana nebija pēkšņu kalifa dusmu rezultāts, bet gan iepriekš sagatavots akts, kam pamatā acīm­redzot bija bailes no irāņu ietekmes pastiprināšanās. Vairums senu arābu hroniku katastrofu, kas piemeklēja Barme- kidus, saista ar romantisku notikumu. Zeidans to licis sižeta pamatā, pareizi norādot arī uz politiskiem cēloņiem, kuru dēj pakāpeniski auga Haruna ar-Rašida neapmierinātība ar savu mīluli; tātad noti­kums ar Abasu bija pēdējais piliens, lai kalifa pacietības mērs būtu pilns. Taču jau XIV gadsimtā arābu vēsturnieks Halduns sāka apšaubīt šo versiju; mūsdienās tā ir pilnīgi noraidita. Daži vēsturnieki domā, ka šo versiju izdomājis pats kalifs, jo palīga un drauga noslepka­vošana ar ļaunas viltības palīdzību — kaut arī politisku motīvu dēļ — noskaņotu sabiedrisko domu pret kalifu; bet slepkavību, ģime­nes godu aizstāvot, viduslaiku arābs uzskatīja par dabisku un pat slavējamu parādību. Haruna konfliktu ar Džaafaru un Abasu Dž. Zeidans pārstāsta saskaņā ar senu vēstures avotu; taču viss šis notikums tiek trak­tēts autora laika garā ar didaktisku pieskaņu. Romānā jūtama autora nostāja un skaidri redzams, kurā pusē ir viņa simpātijas. Zeidans kā īsts apgaismotājs nosoda tiekšanos pēc absolūtas varas, viņš ienīst nežēlību un despotismu. Viņš liek saprast, ka visa asiņainā traģēdija būtībā ir ar-Rašida despotisma un sabiedrībā valdošās aplamās tikumiskās izpratnes sekas.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5