Garlībs Merķelis ir interesanta, savdabīga personība, taisnīgs, nelokāms cilvēks. Tēva iedabātie ētiskie dzīves principi, audzināšana franču apgaismes ideju garā radījuši Garlībā Merķelī patstāvīgas domāšanas spējas un teicamas morālas īpašības — drosmi, neatlaidību, zinātkāri, spītu. Allaž viņš augstu vērtējis cilvēkus ar gaišu prātu un drosmīgu garu, cilvēkus, kas pratuši saskatīt taisnību. Taču visaugstāk viņš vērtē tos, kam netrūkst drosmes arī cīnīties par taisnību un patiesību, īstenu demokrātiju un tautu brīvību. Pats Merķelis ar savu dzīvi to ir visspilgtāk pierādījis. Par liela cilvēka pazīmēm G. Merķelis atzīst gara skaidrību, cēlumu un spēku. Talants viņa izpratnē nav galvenais, tā ir tikai blakus dāvana, jo liela talanta cilvēki var būt arī zemiski. Garlībs Merķelis, būdams garīgi dziļš cilvēks, arvien mīlējis vienkāršību, nīdis ārēju spozmi. Sava rakstura dēļ viņš daudzkārt atteicies no spožas karjeras un izvēlējies grūtu cīņas ceļu. Kad 1805. gadā Prūsijas kabineta padomnieks Beime Garlībam Merķelim, jau plaši pazīstamam rakstniekam un publicistam, apsola galma padomnieka titulu, G. Merķelis atsakās, pamatodams, ka rakstniekam un māksliniekam pašam savs vārds jāpārvērš par goda nosaukumu vai ari viņš to nav pelnījis.
G. Merķelis nav no tiem laimīgajiem cilvēkiem, kas viegli atrod gludo dzīves lielceļu, bet gan viens no tiem, kas, lauzdamies cauri brikšņiem un grūtībām, meklē paši savu taciņu. Pieskaitīdams sevi pie šī patstāvīgā, ērkšķainā ceļa gājējiem, G. Merķelis autobiogrāfijā šaubās, vai drīkst cerēt uz nākamo paaudžu atceres pieminekli. Vērtējot viņa atstāto garīgo mantojumu no mūsdienu viedokļa, jāatzīst, ka laimīga var būt tauta, kuras vēsturē ierakstīts Garlība Merķeļa vārds.
|
Lasītava
