Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Laikā no skolas 1.klases līdz universitātes 1.kursam es iesāku rakstīt apmēram 40 romānus un stāstus, kuri gandrīz visi palika nepabeigti – galvenokārt tādēļ, ka es augu, kļuvu vecāks, un man vairs nepatika tas, kā tie bija iesākti. Vienīgais pabeigtais tā laika romāns bija «Buenosa robinsoni». Šajā publikācijā ir dots 1963.gada novembra teksts. Dažās vietās šajā publikācijā 1963.gada teksts ir viegli nogludināts stilistiskā ziņā, neskarot tomēr neko būtisku, tajā skaitā saglabājot arī mana skolas laika zēnu leksiku un izteicienus (tādus kā: «…spiežu tavu spalvaino roku…», «…jautā kā bērns…» utml.).

Sestdien, 1963.gada 29.jūnijā, vasaras brīvlaikā pēc 9.klases žurnālā «Zinātne un tehnika», ko abonēju, es izlasīju Staņislava Lema stāsta «Solaris» fragmentu, kur kādā kosmiskajā stacijā virs kādas pētāmas planētas Okeāna vienam no pētniekiem materializējas viņa iedomu tēli. Staņislavam Lemam šie materializētie tēli bija aprakstīti baismīgi; pētnieks ļoti pārdzīvoja šo materializāciju un slēpa savus «briesmoņus» no pārējiem ekspedīcijas dalībniekiem.

Bet man no šī stāsta izlasīšanas spontāni ieslēdzās Ģenerators (kā tas pēc tam ir bijis vairākas reizes dzīvē, kad ir īsā laikā tikušas radītas dažādas oriģinālas Sistēmas) un neaprima līdz pat nākošajam rītam, kad es, naktī ne minūti negulējis, ap sešiem vai septiņiem klusajā un tukšajā svētdienas rītā devos uz skolas basketbola laukumu pamētāt bumbu grozā, lai vismaz kaut kādā veidā atslēgtu savu Ģeneratoru. Šajā naktī viss romāns «Buenosa robinsoni», ar visiem varoņiem, notikumiem un detaļām nostājās manā priekšā tā, ka pēc tam atlika to tikai vienkārši pierakstīt, vairs neko neizdomājot.

Romāns «Buenosa robinsoni» jau kopš paša sākuma atšķīrās no visa, ko es biju rakstījis agrāk. Iepriekšējos romānos un stāstos galvenais bija SIŽETS – kādās situācijās nonāk varoņi, kādi viņiem gadās piedzīvojumi (atbilstoši tam, kas man attiecīgajā vecumā likās interesanti). «Buenosa robinsonos», turpretim, jau no pirmā brīža galvenais bija IDEJA. Ģenerators man pēc Staņislava Lema fragmenta izlasīšanas tik nevaldāmi ieslēdzās tieši tāpēc, ka es uzreiz sapratu: Lems absolūti nav izmantojis tās iespējas, ko sniedz viņa izdomātais sižets! Materializētie iedomu tēli kā briesmoņi – tas ir neinteresanti, banāli un vispār: saistīts ar tradicionālajiem aizspriedumiem. Bet materializētie iedomu tēli kā ĪSTI CILVĒKI – lūk, Ideja, – ideja ar lielo burtu, lūk, pozīcija, kas atbilst manam pasaules uzskatam un viedoklim par cilvēka būtību!

«Buenosa robinsoni» tika rakstīti kā pretstats, pirmkārt, protams, Staņislavam Lemam , bet, otrkārt un galvenokārt, kā pretstats vispār visiem tradicionālajiem uzskatiem un aizspriedumiem par cilvēka, domāšanas un «gara» būtību. Tas bija pirmais manā dzīvē šāda veida pretstats; vēlāk no tās pašas uzskatu sistēmas, no kuras skolas laikā radās «Buenosa robinsoni», nāca arī mana Filosofija (studenta gados) un pēc tam Vēras teorija. (Tā ka šim romānam ar visu manis vēlāk zinātnē darīto ir visciešākais idejiskais sakars)

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5