Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Diezin vai Latvijā vairs ir kāds cilvēks, kurš pats būtu līdumu līdis. Daudzi pat nezina, kas ir līdums. Izcirtumu gan būs redzējis katrs ogotājs, sēņotājs vai tāpat mežā staigātājs. Egļu celmi kā repuļainiem pirkstiem zemē ieķērusies. Gājējam sejā sitas sīks krūmājs, kājas pinas zaru un izsvaidītu stumbeņu laužņā. Līdumu līst nozīmē izcirtumu pārvērst tīrumā. Tas ir ellīgs darbs. Tāpēc jau gandrīz simt gadus to neviens vairs neuzņemas. Lai gan mūsdienās ir jaudīgi traktori, krūmu griezēji un celmu rāvēji, kuri sa­kārni varot izvilkt kā burkānu. Par labāku tiek atzīts, ka meža vietā atkal aug mežs. Pat tur, kur agrāk bija aramzeme. Senais un ne pārāk senais latviešu zemnieks pie lauka tika, vienīgi mežu padzenot. Cirvis, zāģis, lauznis, uguns un beidzot vismaz divi zirgi arklā bija viņa palīgi, bet galvenais, uz ko cerēja un paļāvās, paša rokas un gudrs prāts. Romānā “Enijas bize” aprakstītās Nārbuļu dzimtas aizsācējs Jēkabs arī paplašināja savus laukus, līdumu līžot. Sausajos pakalnos vien pie turības nebūtu ticis. Līdums ir viņa liktenis, un dzimtas lik­tenis ir kā līdums. Nekas nenāk viegli. Mīlestība, saticība, naids, lāsts, nelaba nāve un cerīga dzimšana viss samezglojies kā sapinušās saknes, un mūža ir par maz, lai atšķetinātu. Cilvēka paštaisnībā attiecības tiek pārcirstas un rautas, domājot, ka pašam nesāpēs. Bet, celmu uz vienu pusi veļot, palaikam tas negaidīti sveras atpa­kaļ un piespiež pie zemes tā, ka dažs vairs neceļas… Romānos “Nārbuļu dēli” un “Mantinieki” aiziet Katrīnas un Enijas laiks, pareizāk sakot, laiks viņas aizved sev līdzi. Ieva ar lielām pūlēm cenšas noturēties. Bet tas vairs nav viņas laiks. Romānu centrā viņas dēlu un Enijas meitas likteņi, kurus sarežģī veco līdumnieku atstātais mantojums. Un tad jau nākamā paaudze uzdod vecākiem un sev tik daudz jautājumu, ka nav iespējams atbildēt…

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5