Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Īru rakstnieks Oskars Vailds savā negarajā mūžā (1854—1900) radījis darbus visās viņa laikā pastāvo­šajās literatūras formās, turklāt interesanti, ka, reiz kādai pievērsies, viņš pie tās vairs nekad neatgriežas. Vailds labi apzinājās savas iespējas, viņam nebija problēmas, ko rakstīt, vienīgi — kā, un šis «kā» allaž vainagojās ar pilnību. Viena no raksturīgākajām Oskara Vailda īpašībām — spēja nopietnajā saskatīt jocīgo un jocīgajā — nopietno. Vailda paradoksālie izteicieni ir amizants nopietnā un nenopietnā sajaukums, kurā parasti it kā dominē nenopietnais. Taču Vailds nebūt nav nenopietns. Tieši otrādi, slēpdamies aiz šīm šķieta­majām nenopietnībām, Vailds vienā teikumā allaž pasaka vairāk rūgtu un nopietnu patiesību nekā dažs labs veselā traktātā. Mainot kādā pierastā izteicienā vienu vai vairākus vārdus, Vailds liek lasītājam uz ierasto patiesību palūkoties no pavisam cita skata punkta, tādējādi paplašinādams šīs patiesības robežas un panākdams gluži negaidītu efektu. 1891. gadā Vailds apkopo un izdod ar nosaukumu «Lorda Artūra Sevila noziegums un citi stāsti».Sākotnēji šie stāsti nebija nekas vairāk kā tikai īsas anekdotes, kādas Vailds mēdza bārstin bārstīt jebkurā laikā un situācijā. Tie, kas bija dzirdējuši viņu stāstām šīs anekdotes, lasot tās uzrakstītas (un, protams, arī paplašinātas), jutās vīlušies — trūka Vailda neatkār­tojamās balss intonācijas, vizuālās izteiksmes un vispār — viņa neparastās personības, kas esot bijusi fascinējoša. Oskara Vailda stāsti ir viegli lasāmi, tie pilni kritikas par tā laika angļu augstākās sabiedrības domāšanu un dzīves uztveri. Tolaik šajā sabiedrībā, kurā, starp citu, viņš jutās itin brīvi, valdīja liela interese par spiritismu, okultismu un citām «noslēpumainām» parādībām, un Vailds to lieliski izmantoja, lai paironizētu par apkārtējās sabiedrības «plašo redzes­loku». Stāsts «Kentervilas spoks» iesākas kā sociāla satīra, risinās kā burleska un beidzas kā romantiski senti­mentāls vēstījums. Jau šajā pašā pirmajā Oskara Vailda prozas darbā izpaužas visas viņam tik raksturīgās iezīmes — humors, asprātība, fantāzija. Šeit sastopamas arī pirmās Vailda epigrammas. Skaidri jūtama viņa nepatika gan pret amerikāņu, gan angļu domāšanu, manierēm, tikumiem un paražām, kuras, savstarpēji pretstatītas, tad arī rada ārējos motīvus parodijai. (Vailds bija disponēts uz senajām kultūrām un franču mentalitāti.) Stāstā «Lorda Artūra Sevila noziegums» Vailds atklāti ironizē par angļu augstākās sabiedrības aizrau­šanos ar okultismu un viktoriānisma laikmeta pār­spīlēti sakāpināto pienākuma apziņu. Bet īsie stāstiņi «Sfinksa bez noslēpuma» un «Miljonārs ubags» beidzas kā viss, kam pamatā tikai sekla kaprīzīte: pirmais —ar negaidītu upuri, otrs — ar negaidītām kāzām. Oskara Vailda rakstnieka vārdam allaž piemitusi īpaša burvība, viņš vienmēr šķitis nevis savam, bet kādam tālam nākotnes laikam piederošs. Tas tāpēc, ka Vailds bija meklētājs, patstāvīgs domātājs, mūž­dien neapmierināts ar esošo, mūždien karojošs pret sociālo netaisnību, gara tumsonību, apvāršņu šaurību. Ikvienā savā darbā, gandrīz vai ik rindā, viņš apzināti izsauca uguni uz sevi, lai tikai izkustinātu viktoriā­nisma laikmeta standartu žņaugos smokošo angļu sabiedrības oficiālo domu, lai cīnītos ar liekulīgo puritānismu, alkatību, cietsirdību, muļķību. Apveltīts ar izcili gaišu prātu, zēnisku, gandrīz bērnišķīgu humora izjūtu, viņš cīnījās ar saviem līdzekļiem — ar satīru, ar epigrammu, ar paradoksu, ar ironiju, sarkasmu un smaidu. Un, kā visi, kas iziet cīņā ar sirds un dvēseles ieročiem, iemantoja gan naidu un nežēlastību, gan slavu un nemirstību.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5