Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

DOKU ATIS (1861-1903) pieder pie tiem latviešu rakstniekiem, kuri darbojušies pagājušā gadsimta beigās un šā gadsimla sākumā un kuri ar savu darbu labāko daļu izveido savdabīgu reā¬lisma attīstības un sazarojuma līniju latviešu literatūrā. Viņi liek pamatus latviešu literatūras tālākai un dziļākai attīstībai. Pie tādiem rakstniekiem pieskaitāmi brāļi Kaudzītes, Apsīšu Jēkabs, Zeiboltu Jēkabs, Doku Atis, Augusts Deglavs, Pērsietis un daļēji ari Rūdolfs Blaumanis.

Visiem viņiem ir daudz kopēja, kas izriet no laikmeta no¬sacījumiem, puslīdz vienādiem dzīves apstākļiem, kopējiem Skolotājiem literatūras laukā, savstarpējas mijiedarbības un savstarpējiem ietekmējumiem. Tas izveido radniecīgus estē¬tiskus uzskatus un līdzīgus paņēmienus vielas uztverē un ap¬darē. Tāpēc ir pamats teikt, ka šie pirmie latviešu reālisti veido noteiktu reālisma virzienu latviešu literatūrā.

Visā Doku Ata literārajā mantojumā redzam, ka tur, kur rakstnieks atrod iespēju darboties ar smieklu ieročiem, un visbiežāk tas ir, raksturojot sava laika negatīvās parādības, viņš spēj būt reālists. Visur tur, kur rakstnieks nonāk pie problēmas izvirzīt pozitīvos ideālus, viņš nostājas maldīgās pozicijās gan kā idejisku centienu sludinātājs, gan kā vārda mākslinieks. Palikdams ideālists ar maldīgu un ierobežotu pasaules uzskatu, Doku Atis nespēj saskatīt sava laika pozi¬tīvos spēkus un atrast tur savu centienu ideālus. Tas izpau¬žas gan gruntniecības idealizēšanā («Pauguriešos»), gan su¬laiņa Džona un viņa iemīlētās baroneses salkanā apjūsmošanā («Krišā Lakstā»), gan visparastākajā mīlestības apdzejošanā. Visos šajos gadījumos Doku Atis zaudē ne tikai jebkuru reā¬listisku domāšanu, bet arī jebkuru kontroli pār derīgiem un nederīgiem tēlošanas paņēmieniem. No asprātīga un spējīga stāstītāja viņš pārvēršas sentimentālā pseidotautiskā čalotājā ar «visbriesmīgāko» leksiku un visbanālāko ainu krājumu.

Doku Ata dzīve un daiļrade ir saistīta ar zemniecību. No šīs vides nāk ir viņa spēks, ir viņa vājums. Kā visi pirmie latviešu reālisti, Doku Atis sāk savas prozaiķa gaitas kā tuvākās dzīves novērotājs. Ne velti Andrejs Upīts šo rakstnieku reālismu dēvē par vērotāju reālismu. Neizprotot dzīves kopsakaru un parādību cēloņus, šie rakst¬nieki redzēto cenšas godīgi un tēlaini aprakstīt. Rodas reā¬listiskas dzīves ainas. Dažkārt tās var sniegt diezgan nozīmī¬gus vispārinājumus un secinājumus par sava laika dzīvi. Bet tad tie ir neatkarīgi no paša rakstnieka uzskatiem.
Dzīvodams zemnieku vidū, Doku Atis labi pazīst zemnieku dzīvi. Kur viņam izdodas to parādīt ar reālistiskiem tēlošanas paņēmieniem, tur iegūstam labas lauku dzīves ainas.

Otrs Doku Ata literārās darbības avots ir vietējo iedzīvo¬tāju nostāsti. Vākt nostāstus rakstnieku pamudina folkloras pierakstījumi. Viss garais Doku Ata stāsts «Krišs Laksts» pa¬matos balstās uz savāktiem nostāstiem par latviešu zemnieku dzīvi klaušu laikos. Tikai daļēji tas atdzīvināts ar paša novē¬rojumiem. Protams, bez labas lauku dzīves pazīšanas rakst¬niekam nebūtu iespējams izlietot ari nostāstu materiālu.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5