Sākums » E-grāmatas » Latviešu |
Direktora klints. Brigitas brīnums
Vladimirs Kaijaks [ Vēl no šī autora ]
Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem
|
Vladimira Kaijaka divi kriminālīsromāni ir pavisam veiksmīgi uzrakstīti patapas literātūras darbi.
Pastrādātā nozieguma cēlonis īsromānā Direktora klints ir pēkšņa atklājuma rezultātā radies riebums pret cilvēku kas pirmajos pēckaŗa gados cerēdams uz karjēru, apsūdz kaitniecībā cienījamu rūpnīcas vadītāju, acīmredzot – apolītisku personu.
Vēlāk, kad apsūdzētais jau notiesāts un sodīts, ziņotājs, spēlēdams cietušā “ģimenes draugu”, apprec notiesātā meitu. Pēc ilgiem gadiem, uzzinājusi savas dzīves stāsta patiesos vaibstus, Bella Zara, čekas ziņotāja un direktora Zara sieva, nogrūž savu vīru no klints kraujas. Kritienā direktors Zars zaudē dzīvību; viņu piemeklējis “pelnītais sods” – taisnība tātad ņēmusi varu savās rokās, jo likuma paredzētajā ceļā acīmredzot šinī gadījumā nekādu taisnību iegūt nevarētu: Zars joprojām ir uzticams padomju varas ierēdnis.
Jāpasvītrā, ka Kaijaka darbā šis temats ir tikai detaļa kriminālromāna sižetā – par šo secinājumu viņš nav vainojams. Viņa abu darbu galvenā iezīme ir, ka viņš centies veidot latviešu kriminālromānu pēc šā žanra “klasiķu” vispārējā parauga. Abos stāstos, vai romānos, figūrē izmeklētājs Berts Adamsons, tātad – varbūt drīkstam gaidīt Berta Ādamsona “serijas” turpinājumu. Recenzijas sākuma citāts nav jāsaprot kā šī Adamsona būtisks raksturojums: īstenībā viņa raksturā ir drīzāk cīņa starp personisko un “pienākumu” nekā “paraugizmeklētājs” kā monstrs.
Vēl “privātāks” ir grāmatas otrs kriminālromāns Brigitas brīnums, kuŗā risināts “klasiskais” trijstūŗa mīlestības stāsts ar kriminālu izskaņu. Kaijakam ir veiksme tieši un nesaudzīgi urbties individuālo cilvēku psīchē, tās izgaismojumi turas paticamības robežās. “Taču ne vairs tad, kad nonākts pie paša nozieguma: Brigitas brīnuma “negātīvā tēla” iztirzājumā ir vairāk didaktiskas morālizēšanas nekā cilvēkpazinējas izpratējas psīcholoģijas. Šķiet, arī Kaijaks savā kriminālromānā joprojām apzinas nosācījumu, ka literātūrai “jākalpo” un “jāaudzina” – ar iespējami caurspīdīgas didaktikas palīdzību.
|
|
| |
Komentāru kopskaits: 0 | |