Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Kārlis Kraujiņš (1879 – 1975) nāk no Rankas, mācījies Velēnas draudzesskolā — tai pašā, kur jau agrāk bija mācījies Apsīšu Jēkabs, — vēlāk ilgus gadus strādājis grāmatu apgādos un žurnālistikā, tā cieši saaugdams ar literāro darbu un literatūras dzīvi. Kārlis Kraujiņš rakstījis dzejoļus, stāstus, humoristisku dzeju un prozu, ko publicējis ļoti dažādos izdevumos, sarakstījis arī virkni lugu. Nozīmīgākās tomēr Kārļa Kraujiņa daiļ­radē ir tās lappuses, kuras rakstnieks veltījis bērniem un jaunatnei.

Tagad lasītāji saņem Kārļa Kraujiņa stās­tus «Spoku dzirnas». Arī šī grāmatiņa domāta jaunajai audzei un izaugusi no dzīves īstenī­bas, īpaši bērnībā pieredzētā un pārdzīvotā. Kārļa Kraujiņa bērnība — tie šodien ir tāli laiki, kad vēlu rudeņos kūpēja rijas, ceļa ma­lās braucējiem durvis vēra krogu stadulas un muižas vara noteica zemnieku dzīvi un likte­ņus. Un, lūk, tajā šodien jau puspiemirstajā pagātnē notiek dažādo spoku stāstu darbība. Stāstiņi mūs saista divējādā ziņā — ar rakst­nieka dedzīgo cenšanos ieaudzināt jaunajos lasītājos stingru pārliecību, ka spoku pasaulē nemaz nav, un ar pagātnē aizgājušo laiku dzīves realitātes atblāzmojumu.

Kārlis Kraujiņš notēlo dažādus «spokus», kas, notikuma patiesos apstākļus noskaidro­jot, izrādās pavisam vienkārši pārpratumi. Ļaudīm, kuru prātos turas māņticība, allaž likušās pārdabisku spēku varā tādas vietas kā aizaugušas kapsētas, ceļu krustojumi, ve­cas krāšņatas. Arī Kārlis Kraujiņš jauno la­sītāju aizved šais vietās, galā parādīdams, ka tur nekā pārdabiska nav. Ir bijušas tikai ne­pamatotas bailes. Tāpēc var notikt, ka zēns, kas dienā saklausījies pasakas par velniem, naktī, guļot stadulā orē, par nelabo notur āzi, kas piezadzies pamieloties pie vezumā ieliktā āboliņa. Citā reizē izrādās, ka «spoks», kas rēgojas pie vientuļa krusta parka vidū, nav nekas cits kā vēja nolauzts un uz krusta uz­kritis zars. Līdzīgi ir ar citiem šķietami pār­dabiskiem atgadījumiem. Rakstnieks māca jauno lasītāju saprast, ka visam ir savs gluži reālistisks pamats un izskaidrojums.

«Spoku dzirnu» lappuses veras viegli, un domās mēs sūtām sveicienus un pateicību sir­majam rakstniekam par viņa velti jaunajiem lasītājiem.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5