Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

Notikums, kas sākotnēji ierosināja šo romānu, ir vēsturisks: XVIII gadsimta beigās daži «Bontija» dumpinieki aizbēga no Tahiti, kur Britānijas admiralitātei būtu pārāk viegli tos uziet, un atklāja Klusā okeāna plašumos mazu, neapdzīvotu saliņu, kas ar savu krasta veidojumu bija gandrīz nepieejama, — Pitkernu. Saliņa bija auglīga, un dumpinieki tur laimīgi būtu nodzīvojuši līdz mūža galam, ja neizraisītu ķildu ar tahitiešiem, kas viņus pavadīja. Briti un iezemieši uzsāka nežēlīgu karu, kura atsevišķās epizodes kļuva zināmas tikai divdesmit gadus vēlāk pēc varbūt ne visai ticamām liecībām, ko vienīgais vēl dzīvais brits pastāstīja kādam angļu kapteinim, kas atrada šo mazo koloniju. Kapteinis bija godīgs, ticīgs un iejūtīgs cilvēks. Viņš necik neapšaubīja kādreizējā «Bontija» jūrnieka vārdus, jo uz vecumdienām bija kļuvis īsti dievbijīgs un pārvaldīja savus padotos — sievietes un bērnus — vispamācošākā kārtā. Kapteinis aizkustināts un apgaismots atgriezās Anglijā un apburošā angļu valodā attēloja Pitkernas karu, kā to bija dzirdējis no grēku nožēlnieka dumpinieka mutes. No šī ne visai detalizētā — vienīgā un, kā redzams, ļoti apšaubāmā ziņojuma tad arī izriet visi nākamie stāsti, kas līdz šai dienai atspoguļo, kāds liktenis bijis nedaudzajiem cilvēkiem, kuri dzīvoja un cits citu saplosīja uz šās salas, kamēr tajā pašā laikā varenākas slepkavības apšļāca asinīm Eiropu. 1958. gadā es pieņēmu lēmumu, kam jāpateicas par šīs grāmatas parādīšanos: nospriedu vēsturi mest pār bortu un uzrakstīt stāstu, kas, vienkārši un shematiski atainodams patiesos notikumus, atstātu man brīvas rokas pašam izdomāt darbojošās personas un situāciju. Kopš šī brīža mani vairs nemocīja neveikluma sajūta, kas nav nekas cits kā mesli, ko vēsturiskais romāns maksā par visām paviršībām, ar kurām samierinās. Šī grāmata tātad nav stāsts par to, kas norisinājies Pitkernā. Tas ir romānam līdzīgs romāns, kuru attaisno vienīgi tā vitalitāte un vaļsirdīgās atklāsmes — gan gribētas, gan nejaušas — par manu paša dzīvi, protams, bet arī par baiļu sajūtu, kas apdraud cilvēku eksistenci ūz mūsu trauslās planētas.

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5