Lasītava

Grāmatas lejupielāde pieejama tikai reģistrētiem lietotājiem

“Biroja logi vērās uz lielo Lincolris Inn Fields skvēru; pāri kokiem varēja redzēt Linkolna laukuma tornīšus, virs kuriem rotājās bāli saules stari. Tie bija tie paši koki, tie paši torņi, tā pati rudens saule, tā pati Londonas gaisma, tik maiga un mierīga; simtiem, tūkstošiem reižu Tomass bija sēdējis šai pašā atzveltnī, pie šī rakstāmgalda; un tomēr viss bija mainījies. Vai viņš joprojām bija Tomass Bredlijs, lieliskais advokāts no Lincolris Inn Fields? Jā, viņš nevarēja šaubīties: uz galda izmētātie papīri, izsvaidītās aploksnes neatlaidīgi viņam to apliecināja, bet viņš vairs tam neticēja, viņš jutās kā kāds cits, kā cits cilvēks otra ādā. Ja telpā būtu kāds spogulis, viņš, bez šaubām, aplūkotu savu parasto attēlu: sirmos deniņus, atklāto, augsto pieri, dzīvīgās acis, degunu ar kūkumiņu —«pievilcīgo neglītumu», kā sacīja lēdija Meksfīlda un laikam ari citas sievietes. Taču tas viss ir tikai ārējais apvalks, aiz šī aizsega slēpās īstais Tomass Bredlijs — tas, kuru viņš sevī tikko atklāja, katrā ziņā viņam šķita, ka ir atklājis .. .

Viņš smagi nopūtās un novērsa skatienu no loga. Vajadzēja atvērt šo burtnīcu, viņš zināja, ka izdarīs to … Kaut vēl mirkli; pašlaik ir tik grūti izšķirties. Vēlreiz viņš pārlasīja pirmo teikumu: «Ja ar mani kas notiks, es lūdzu nodot šo dokumentu manam draugam Tomasam Bredlijam.» Nē, tas nav iespējams! Deivids nevarēja nomirt! Deivids bija pats jaunības, aizrautības un dzīvesprieka iemiesojums! Skaidras, labsirdīgas acis, gaišs, vienmēr sajaukts matu ērkulis, burvīgs smaids. .. Tas viss noliedza pat domu par mūžīgo nakti un nebūtību. Pēkšņi Tomass sajuta dūrienu, viņš fiziski juta sāpes. Viņš nebija varējis iedomāties, ka spēj tā ciest un turklāt par sev tuvu cilvēku, par vīrieti … Taču viņš ātri saņēmās. Galu galā varbūt tas ir tikai nejauks sapnis … Viņš pāršķīra pirmo lappusi un sāka lasīt….”

• 1
• 2
• 3
• 4
• 5